Jāņu vainags -- maģisks aplis, kas simbolizē sauli un pasargā no ļaunā

Jāņi ir vieni no latviskākajiem svētkiem, kurus latvieši svin visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Jau no seniem laikiem tautā ieviesušās tādas Jāņu tradīcijas kā apdziedāšana, ugunskurs un, protams, Jāņu vainagi. Vainagu pīšana prasa ne vien zināšanas, bet arī pacietību, kas piemīt ne katram. Lolita no Jēkabpils Jāņu vainagus pin trešo gadu: „Vajadzīgs tāds nobriedis ozols, jāsagatavo mazus un lielākus zariņus, un jāsāk tik darboties. Vajadzīga arī vēlēšanās."
Lolita ozollapu vainagus nostiprina ar diegiem, lai tas būtu spēcīgs un izturīgs. Bet ziedu vainagu stiprināšanai izvēlas rudzu vai kviešu stiebrus. Viņa ir pārliecināta, ka uz Jāņiem jābūt sakoptam visam mājoklim. Jautāta, kā pati pavadīs Līgo svētkus, Lolita pārliecinoši atbild: „Pie Jāņu ugunskura. Mājās jābūt nopļautai visai zālei, lai neielīgotu, visam jābūt sakoptam. Jāizravē visi dārzi, citādi būs daudz, daudz nezāļu. Galvenais, lai būtu labs garastāvoklis."
Agnese no Jēkabpils ozollapu vainagus pin jau astoto gadu, un teic, ka šī prasme nākusi bez īpašas mācīšanās. Galvenais ir ielikt tajā mīlestību. Agneses darinātos vainagus iegādājušies jau daudzi, bet pats saimnieks Jānis pie vainaga vēl nav ticis.
Agnese smaidot saka: „Nē, viņš būs pēdējais -- rītdien. Jo šodien vēl 22. datums. Bet viņš tiks Līgo vakarā pie vainaga."
Ja vīrus pierasts godināt ar ozolu vainagiem, tad sievietēm svētkos parasti galvasrota ir ziedu vainags. Jēkabpiliete Veronika, pinot vainagus, ziedus izvēlas tos, kuri pašai patīk: „Arī mīlestība jāieliek, arī puķēm jābūt labām, jālasa ar mīlestību." Uz jautājumu, kādas zālītes ir vislabākās, Veronika atbild: „Margrietiņas, citas zālītes. Visas, kas pļavā. kas man patīk, to es lasu."
Tomēr senie latvieši ticēja, ka vainags jāpin tieši no trejdeviņām puķēm un zālēm, jo tas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, kā arī atvaira nelabvēļus. Savukārt ozollapu vainags nodrošina saimniekam zirgu un bišu svētību.
Daudzas no senlatviešu tradīcijām, gadiem ritot, ir palikušas vecākās paaudzes atmiņā, kamēr jaunie tām nepievērš tik lielu vērību. Tādēļ Agnese visiem līgotājiem novēl: „Lai mūsdienu jaunatne tomēr mācītos no vecākās paaudzes, jo tagad jaunatne maz mācās, viņiem maza interese ir par Jāņiem. Viņi ir kā patērētāji, bet kā devēji -- maz. Jaunos, 20 līdz 30 gadīgos, neinteresē pīt Jāņu vainagus. Tagad jau pin vecākā paaudze. Lai viņi mācās, lai viņiem izdodas!"
Tā kā Jēkabpilī nekādu kursu vainagu pīšanā nav, tas jāapgūst katram pašmācības ceļā, lai šī skaistā latviešu tradīcija neizzustu, bet turpinātos no paaudzes paaudzē.
Sandra Paegļkalne