Mājā un sētā: Ķiršu laiks sācies neparasti agri

Dārzkopības institūta dārzā ceriņus un zemenes nomainījuši ķirši. Dārzkopības institūta vadošā pētniece Daina Feldmane: “Ķirši ir cēlušies no Turcijas, Vidusjūras piekrastes. Ja tie ceļojuši caur Romu, Vāciju, rietumu zemēm, tad tos sauca par ķiršiem. Ja tie ceļojuši caur austrumiem, Bizantiju, Krieviju, Serbiju, tad ir vārds - čerešņa. Pie mums tos sauc par saldajiem ķiršiem.”
Šogad ogu raža esot bagātīga un arī nogatavojusies ātrāk. Agrie ķirši lasīti jau pirms Jāņiem, bet pašreiz pilnbriedā vidēji agrās šķirnes. Kopumā institūta dārzā esot ap 200 šķirņu. Vadošā pētniece gan norāda, ka tā nebūtu pareizi teikt, jo darbs pie jaunu šķirņu izveides turpinās nepārtraukti, daļai ķiršu koku esot tikai numuri. Feldmane: “Mēs skaitām kopā gan tās šķirnes, kas ir oficiāli reģistrētas. Tad mums ir vietējās šķirnes, kurām ir katrai savs vārds un kas nākušas no dažādiem Latvijas novadiem. Mums ir arī selekcijas numuri, kuri ir sakrustoti, izaudzēti un bijuši diezgan labi. Tie vēl gaida savu rindu, lai pārbaudītu - kļūs par šķirni vai nekļūs. Tādā veidā, skaitot kopā visas tās dažādības, ir pāri par 200, bet tās reģistrētās būs krietni mazāk - kādas 50.”
Viena no senākajām šķirnēm, par kuru jau zināms, ka tā labi augot dažādos Latvijas reģionos, ir “Artūrs”. Feldmane: “Par tādu varētu saukt arī “Brjanskas 3-36”. Arī tāda stabila šķirne. Diezgan labus rezultātus dažādos novados parāda arī “Paula”. Jaunākās škirnes vēl nav tik plaši pārbaudītas. Ir arī tā, ka daudzi audzētāji vairs nezina, kādu šķirni iestādījuši, tad mums ir ļoti grūti novērtēt/”
No brīža, kad zemē izsēti ķiršu kauliņi, līdz brīdim, kad tas kļūst par šķirni, paiet daudzi gadi. Feldmane: “Sākumā parasti mēs atlasām tos, kuriem uzreiz redzams, ka augļi ir ļoti sīki un garša ir nekāda. Cik mums atliek tādu ko vērēt tālāk, ir ļoti atkarīgs no krustošanas veiksmes, no vecāku augiem. Mums par mūsu vietējām šķirnēm informācijas ir maz, kā tās nodod tālāk gēnus. Varbūt tā, ka tikai daži ir tālāk vērtējami, bet, ja paveicas ar labiem vecāku augiem, tad, piemēram, šā brīža stādījumos mums apmēram puse ir tādi labi.”
Dārzkopības institūta speciāliste Gundega Sebre: “Tiem lielajiem ķiršiem vajag laiku, lai pieradinātu pie mūsu klimata, jo mums jau ir tā ziema. Nu jau ir arī salnas, krusa utt. Tā kā ķiršiem vēl ir, kur norūdīties.”
Jautāta, kādas tad ir atšķirības starp daudzajiem ķiršiem, kuru zari ar dzeltenām, sārtām un teju vai brūnām ogām liek acīm apžilbt, pētniece nosmej - to nevar izstāstīt. Ir jāatbrauc un jāpagaršo. Garšotāju un lasītāju šeit netrūkst, bet gaumes visai dažādas.
Daudzie ķiršu koki sastādīti zem seguma, un tam esot vairāki iemesli.Viens no tiem puve, kas izplatās ar ūdens pilieniem. Dažkārt tā pakļūst arī zem seguma, tomēr izplatība ir krietni ierobežota. Sebre: “Tas viss aizsākās ar to, ka mums ir agrās šķirnes, kurām patīk plaisāt. Tādas tās ir, un mēs tur neko izdarīt nevaram. Kā mēs varam izdarīt, lai ogas būtu patīkamāk lasīt un līdz patērētājam tās nonāk skaistas, ir segums. Tad nesamirkst, jo ķirši pēc savas būtības ir lieli dzērāji, kas nemāk apstāties.”
Zināmā mērā segums skaistās ogas pasargā no putniem. Ar to vien gan nepietiekot, tāpēc gaisā ik pa brīdim dzirdami arī gaisa lādiņi. Pie tiem gan putni ātri pierodot, tāpēc šis komplekts būtu jāpapildina ar mākslīgajiem putniem, kuru lokācija ik pa brīdim jāmaina. Ķiršu sezona šogad turpināsies vēl pāris nedēļas. Tie gan būšot vēlie ķirši. Ja gribas saldos ķiršus, ir jāpasteidzas.