ReTV: Nevis piemiņas pasākums, bet dzimšanas diena. Aktierim Eduardam Pāvulam 95

Aizvadītās nedēļas nogalē - 7. jūlijā - izcilajam teātra un konoaktierim Eduardam Pāvulam būtu apritējusi 95. gadskārta. Mārupes novada Salas pagastā, kur aktiera dzimta dzīvo jau vismaz piecus gadsimtus, Eduarda Pāvulam netika veltīts piemiņas pasākums, bet svinēta dzimšanas diena ar visu jubilejas kūku. Eduards Pāvula kā kinoaktiera karjera sākās ar Oskara lomu filmā “Zvejnieka dēls”. Tomēr vairumam vislabāk atmiņā palikusi filma “Ceplis”.
“Man ļoti negribētos teikt, ka tas ir piemiņas pasākums vai kā citādi. Nē, šī ir dzimšanas diena,” tā, atklājot izcilā divdesmitā gadsimta aktiera Eduarda Pāvula 95. dzimšanas dienai veltīto pasākumu, saka tā organizatore. Eduards Pāvuls Salas pagastā, kura centrs ir Spuņciems, vienmēr bijis un joprojām ir savējais, ko apliecina arī muzeja ekspozīcijā izvietotais dzimtas koks.
“Eduarda Pāvula dzimta šeit, Mārupes novada Salas pagastā, dzīvo vismaz kopš 16. gadsimta. 16. gadsimts ir tā robeža, kad uzvārds Pāvuls parādās Rīgas dokumentos. Tajā laikā Salas muiža piederēja Rīgas pilsētai,” saka Babītes kultūrizglītības centra filiāles “Vietvalži'” Salas pagastā izstāžu zāles vadītāja Dace Ulpe.
Eduards Pāvuls audzis vienkāršā strādnieku ģimenē. Arī viņam darba tikums nav bijis svešs. Jubilejas reizē klātesošie atceras aktiera mīlestību pret malkas zāģēšanu un skaldīšanu. Tā vienmēr bijusi sastrādāta perfekti, tāds pats perfekcionists Pāvuls bijis uz skatuves un savās daudzajās kino lomās. “Viņš bija ārkārtīgi prasīgs pret sevi teātrī, un tas varbūt arī ir viens no iemesliem, kāpēc viņš tik ātri aizgāja prom no teātra. Viņš īstenībā negibēja un psiholoģiski nevarēja lielu lomu visu laiku turēt uz skatuves, jo kino viņš ir izcils kinoaktieris, pieradināja strādāt tajā komplekcijā, kur ir samontēts fragmentos,” saka teātra zinātnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Jānis Siliņš.
Šogad aprit 40 gadu kopš Eduards Pāvuls pēdējo reizi kāpa uz Dailes teātra skatuves, bet viņa bagātais kinolomu pūrs, kurā ir vairāk nekā pussimt spēlfilmu, joprojām dzīvs. Oskars filmā “Zvejnieka dēls” būtu uzskatāms par kinoaktiera mūža sākumu, bet visbiežāk viņu atceras ar filmu “Ceplis”. “Tas nekad nebija viņa raksturā un viņa būtībā. Ka viņš varēja to tik labi nospēlēt, es domāju, ka tas ir, kā saka, augstākā pilotāža. Tas ir augstākais punkts kino,” saka Eduarda Pāvula meita Ilze Mētra.
Ārpus kino viņš esot bijis aizrautīgs zemledus makšķernieks un rožu audzētājs. Salas pagastā par izcilo kinoaktieri klīst arī dažādas leģendas. Gan par to, kā draugi to iespundējuši pagrabā, lai neizceltos strīds balles laikā, gan par to, kā viņš centies izvairīties no obligātā dienesta padomju armijā, slēpjoties Lēģerkalnā. Kā saka vietējie, vismaz 90% tajos esot patiesība. Vienmēr Eduards Pāvuls mīlējis arī savu dzimteni Latviju, arī mājās vienmēr valdījis latvisks gars, kas turpinās vēl joprojām. Mētra: “Man ir liels prieks par bērniem, kas ir palikuši Latvijā. Par mazbērniem, kas zina, atceras gan savu opopīti, gan opi, vectētiņu. Vienmēr aiziet arī uz kapiņiem, skatās filmas un stāstus. Jā, es domāju, ka tā dzimtenes - Latvijas mīlestība mūsu ģimenē ir saglabājusies.”